No novērojuma līdz piemērotam atbalstam
Bērns nesāk uzdevumu.
Pedagogs atkārto instrukciju. Varbūt pienāk tuvāk, paskaidro individuāli, mēģina motivēt.
Dažreiz tas palīdz. Taču citreiz bērns instrukciju jau ir sapratis. Viņš var nezināt, ar ko sākt, baidīties kļūdīties, būt noguris, satraukts vai pārāk noslogots ar apkārt notiekošo.
Redzamā uzvedība ir viena. Iemesli var būt ļoti dažādi.
Tāpēc piemērots atbalsts, manuprāt, sākas nevis ar gatava rīka izvēli, bet ar jautājumu:
Kas šajā situācijā notiek ar konkrēto bērnu?
Un tikai pēc tam - ko mēs varam darīt, lai viņam palīdzētu?
Teorētiski iespēju ir daudz. Bet ko var īstenot ikdienā?
Pedagogiem un atbalsta speciālistiem informācijas netrūkst. Ir kursi, metodikas, stratēģijas, semināri un ekspertu ieteikumi.
Taču darbs grupā vai klasē notiek pavisam konkrētos apstākļos.
Pedagogam vienlaikus jāredz daudzi bērni. Vienam vajadzīga palīdzība uzsākt darbu, citam - atrisināt konfliktu, vēl kādam - pārvarēt pāreju no vienas aktivitātes uz nākamo. Atbalsta speciālists ne vienmēr ir pieejams tieši tajā brīdī, kad grūtības rodas.
Tāpēc man svarīgs ir ne tikai jautājums:
“Kas teorētiski būtu vislabākais?”
bet arī:
“Ko šajā vidē iespējams konsekventi izmantot ikdienā?”
Labs atbalsta risinājums nav tas, kurš uz papīra izskatās vispilnīgākais. Tam jāatbilst bērna vajadzībai un vienlaikus jābūt tādam, ko konkrētajā izglītības vidē pieaugušie patiešām spēj izmantot.
1. Pamanu - kas patiesībā notiek?
“Viņš nekoncentrējas.”
“Viņa negrib strādāt.”
“Viņš atkal traucē.”
Šādi formulējumi ir saprotami ikdienas sarunā, bet tie vēl nepasaka, kas īsti notiek.
Novērojot situāciju, man svarīgāk ir jautāt:
• Kad grūtības parādās?
• Kas notika tieši pirms tam?
• Ko bērns dara vai saka?
• Kas situāciju pastiprina?
• Kas palīdz?
• Vai tas atkārtojas līdzīgās situācijās?
Novērošanai pedagogam nav obligāti jāaizpilda vēl viena gara tabula.
Dažkārt daudz vairāk dod daži precīzi novērojumi.
Piemēram:
“Bērns nesāk uzdevumu, ja uz darba lapas vienlaikus redzami vairāki uzdevumi. Ja pieaugušais palīdz izdalīt pirmo soli, viņš darbu uzsāk.”
Tas sniedz daudz vairāk informācijas nekā secinājums:
“Bērnam trūkst motivācijas.”
2. Izvirzu hipotēzi, nevis uzreiz secinu
No viena novērojuma vēl nevaram droši zināt iemeslu.
Bērns, kurš nesāk uzdevumu, var nebūt sapratis instrukciju, nezināt, ar ko sākt, baidīties kļūdīties, būt noguris vai pārāk noslogots ar apkārtējiem stimuliem.
Tāpēc uz atbalsta stratēģiju skatos kā uz profesionālu hipotēzi.
Mēs pieņemam: iespējams, bērnam šobrīd palīdzētu šis.
Tad pārbaudām un vērojam bērna reakciju.
3. Precizēju vienu konkrētu vajadzību
Ja vienlaikus mēģinām mainīt visu uzreiz, ātri rodas sistēma, kuru ikdienā vairs nav iespējams uzturēt.
Tāpēc bieži lietderīgāk ir sākt ar vienu konkrētu mērķi.
Piemēram:
• bērns uzsāk uzdevumu ar mazāku pieaugušā palīdzību;
• bērns pamana, ka viņam nepieciešama pauze;
• bērns izmanto vienu iepriekš apgūtu pašregulācijas stratēģiju;
• bērns spēj parādīt vai pateikt, ka viņam nepieciešama palīdzība.
Jo konkrētāks mērķis, jo vieglāk saprast, kāds atbalsts nepieciešams un pēc kā vērtēsim, vai tas darbojas.
4. Izvēlos atbalstu, kuru iespējams izmantot ikdienā
Atgriezīsimies pie bērna, kurš nesāk uzdevumu.
Ja redzam, ka viņš apjūk no visa uzdevuma apjoma, var palīdzēt vienkāršs vizuāls princips:
Pirmais solis → nākamais solis.
Ja bērnam ir grūti pamanīt, kas ar viņu notiek emocionāli, var noderēt emociju vai ķermeņa signālu vizuāls atbalsts.
Ja bērns saspringtā brīdī dzird “paņem pauzi”, bet nezina, kā saprast, ka pauze ir vajadzīga, kur doties un ko tur darīt, nepieciešams šo prasmi iemācīt soli pa solim.
Tieši šeit es redzu vizuālā atbalsta vērtību.
Ne tāpēc, ka kāda kartīte pati par sevi atrisinātu grūtības. Pazīstams vizuāls rīks var padarīt pieaugušā teikto konkrētāku un paredzamāku un mazināt nepieciešamību vienu un to pašu verbāli skaidrot atkal un atkal.
Tas ir īpaši nozīmīgi vidē, kur pedagogam vienlaikus jāatbalsta vairāki bērni.
5. Vispirms mācu mierīgā brīdī
Viena no grūtībām, ko redzu praksē, ir laba rīka piedāvāšana nepiemērotā brīdī.
Bērns jau ir ļoti satraukts, un tikai tad pirmo reizi saņem elpošanas kartīti, tiek nosūtīts uz miera vietu vai viņam piedāvā stratēģiju, kuru viņš iepriekš nav apguvis.
Taču brīdis, kad bērnam jau ir ļoti grūti, nav labākais laiks jaunas prasmes mācīšanai.
Tāpēc viens no maniem pamatprincipiem ir:
Māci mierā, lai bērns var izmantot prasmi tad, kad kļūst grūti.
Un ne katrs rīks jāmāca tikai individuāli. Ja tas ir atbilstoši, vairākas pašregulācijas prasmes un vizuālos atbalsta veidus var iepazīt visa grupa.
Tas mazina viena bērna izcelšanu un vienlaikus padara atbalstu reālāk īstenojamu pedagogam.
Kas uz papīra izskatās labi, bet ikdienā mēdz "nestrādāt"?
Dažkārt atbalsta plāns ir profesionāli labi izstrādāts, tomēr pēc dažām nedēļām to vairs neizmanto.
Ne vienmēr tāpēc, ka pedagogs nav motivēts.
Dažreiz sistēma vienkārši ir pārāk sarežģīta.
Ikdienā grūti uzturēt atbalstu, ja:
• vienlaikus tiek ieviests pārāk daudz jaunu stratēģiju;
• bērnam ir vizuālie materiāli, bet viņš nezina, kā tos izmantot;
• atbalsta pieeju pārzina tikai viens speciālists;
• dažādi pieaugušie rīkojas ļoti atšķirīgi;
• stratēģija prasa pastāvīgu individuālu pieaugušā klātbūtni brīdī, kad jāvada visa grupa vai klase.
Ja risinājumu ikdienā nav iespējams konsekventi izmantot, ne vienmēr jāprasa no pedagoga vēl lielāka piepūle.
Dažreiz jāvienkāršo pats risinājums.
6. Vēroju bērna reakciju un pielāgoju
Ar rīka izvēli process nebeidzas.
Svarīgais jautājums ir:
Pēc kā mēs zināsim, ka šis atbalsts bērnam palīdz?
Vai viņš sāk uzdevumu ar mazāku pieaugušā palīdzību?
Vai nepieciešams mazāk atkārtotu instrukciju?
Vai bērns pats sāk izmantot iepriekš apgūto atbalstu?
Vai pārejas starp aktivitātēm kļūst vieglākas?
Ja nē, tas automātiski nenozīmē, ka bērns “negrib sadarboties”.
Iespējams, mūsu hipotēze nebija precīza.
Tad atgriežamies pie novērojuma un pielāgojam atbalstu.
Atbalstam nav jābalstās uz vienu cilvēku
Pat labs viena pedagoga vai speciālista darbs būs grūti uzturams, ja pārējie pieaugušie nezina, kā un kāpēc konkrētais atbalsts tiek izmantots.
Tāpēc man būtiski šķiet četri praktiski jautājumi:
Kas ir mūsu konkrētais mērķis?
Ko mēs darīsim?
Kurš to darīs?
Pēc kā mēs zināsim, ka tas palīdz?
Atbalsta sistēmai nav jābūt sarežģītai.
Tai jābūt saprotamai gan bērnam, gan pieaugušajiem, kuri ar viņu ir kopā ikdienā.
Kāpēc veidoju vizuālos materiālus?
Tieši no šādas profesionālās pieejas ir radušies arī Sensorās laboratorijas vizuālie materiāli bērniem vecumposmā no 2,5-8 gadiem.
Sensorās laboratorijas topošo vizuālo materiālu priekšskatījums
Emociju kartītes, ķermeņa signālu kartītes, stratēģiju vizuālais atbalsts un Pauzes kartīte manā skatījumā nav gatavas receptes.
Tie ir rīki.
To vērtība parādās tad, ja saprotam:
• kādēļ konkrētais rīks bērnam tiek piedāvāts;
• ko ar tā palīdzību vēlamies iemācīt;
• kad un kā bērns ar to iepazīstas;
• pēc kā vērosim, vai tas palīdz.
Tāpēc vizuālo rīku cenšos savienot arī ar praktisku skaidrojumu pieaugušajam par tā izmantošanu.
Jo bērnam nav nepieciešama vēl viena skaista kartīte. Viņam nepieciešams pieaugušais, kurš saprot, kāpēc šo kartīti piedāvā un kā palīdzēt bērnam to izmantot.
Sensorās laboratorijas vizuālo materiālu sistēma šobrīd vēl tiek papildināta un sagatavota pieejamībai. Mājaslapā jau iespējams apskatīt topošo materiālu priekšskatījumus un pieteikt interesi par to pieejamību.
No novērojuma līdz atbalstam
Latvijas izglītības vidē, manuprāt, mums nav nepieciešams vēl vairāk teorijas tikai teorijas dēļ.
Nepieciešami profesionāli pamatoti risinājumi, kurus iespējams izmantot reālā grupā, reālā klasē un ar konkrētajā iestādē pieejamajiem resursiem.
Tāpēc savu pieeju apkopoju šādi:
PAMANI → IZVIRZI HIPOTĒZI → PRECIZĒ VAJADZĪBU → IZVĒLIES ĪSTENOJAMU ATBALSTU → IEMĀCI MIERĪGĀ BRĪDĪ → VĒRO → PIELĀGO.
Nevis meklē universālu recepti.
Meklē to, kas palīdz konkrētajam bērnam un ko iespējams konsekventi īstenot viņa ikdienas vidē.
Ja vēlies redzēt, kā šī pieeja pārtop konkrētos vizuālos rīkos, Sensorās laboratorijas mājaslapā vari apskatīt topošo materiālu priekšskatījumus un pieteikt interesi par to pieejamību.
Komentāri