Kad šķirties no rīta ir grūti
Pirmās dienas bērnudārzā
No rīta bērns ieķeras mammai vai tētim rokā un negrib laist prom.
Sāk raudāt.
Un aiziet tajā brīdī var būt ļoti grūti.
Varbūt vēl mirkli palikt?
Varbūt šodien paņemt viņu līdzi?
Varbūt viņš vēl nav gatavs bērnudārzam?
Un varbūt tās asaras nozīmē, ka viņam tur ir slikti?
Ne vienmēr.
Jauna vide, nepazīstami cilvēki, cits dienas ritms un pats galvenais — jāpaliek bez mammas vai tēta.
Tas bērnam var būt daudz.
Un reizēm asaras vienkārši pasaka:
„Man šobrīd ir grūti no tevis šķirties.”
Ko vērot pēc atvadīšanās?
Pēc smagas atvadīšanās dienas beigās ir vērts pajautāt pedagogam ne tikai:
„Vai viņš vēl raudāja?”
Bet paskatīties uz bērna dienu plašāk.
Vai bērns pēc kāda laika spēja nomierināties?
Vai pieņēma pedagoga piedāvāto atbalstu?
Vai pamazām sāka interesēties par rotaļām un apkārt notiekošo?
Vai dienas laikā bija arī brīži, kuros viņš jutās drošāk?
Jo reizēm bērns no rīta raud, bet pēc kāda laika jau pēta jauno vidi, rotaļājas un pamazām sāk tajā iejusties.
Un nākamajā rītā atvadoties atkal var būt asaras.
Tas nenozīmē, ka iepriekšējā diena bija neveiksmīga.
Adaptācija ir process
Adaptācija nav viena veiksmīga vai neveiksmīga atvadīšanās.
Tas ir process.
Bērnam vajadzīgs laiks, lai atkal un atkal pieredzētu:
mamma vai tētis aiziet — un mamma vai tētis atgriežas.
Atkārtojoties šai pieredzei, jaunā situācija pamazām kļūst paredzamāka.
Bērns sāk iepazīt vidi, cilvēkus un dienas ritmu. Viņš pamazām veido priekšstatu par to, kas notiek pēc atvadīšanās un kas notiek vēlāk.
Taču tas nenozīmē, ka katrs nākamais rīts obligāti būs vieglāks par iepriekšējo.
Adaptācija reti notiek pilnīgi taisnā līnijā. Vienu dienu šķiršanās var būt vieglāka, bet nākamajā atkal grūtāka.
Kā atvadīties?
Atvadies.
Pasaki bērnam, ka iesi prom un atnāksi viņam pakaļ.
Nepazūdi nemanot.
Ja bērns pēkšņi atklāj, ka mamma vai tētis ir aizgājis bez atvadīšanās, nākamajā reizē viņam var būt vēl grūtāk uzticēties situācijai un paredzēt, kas notiks.
Tajā pašā laikā arī ļoti ilga atvadīšanās ne vienmēr palīdz.
Ja atvadīšanās brīdis ieilgst, bērns atkal un atkal piedzīvo sajūtu, ka vecāks tūlīt aizies, bet vēl neaiziet.
Tāpēc bērnam parasti palīdz skaidra un paredzama secība:
atvadāmies → mamma vai tētis aiziet → bērnam paliek pieejams cits uzticams pieaugušais → vēlāk mamma vai tētis atgriežas.
Ne tikai “vai viņš raud?”
Bērna adaptāciju nevajadzētu vērtēt tikai pēc tā, vai no rīta ir asaras.
Dažkārt daudz svarīgāk ir vērot, kas notiek pēc tam.
Vai bērns pēc kāda laika spēj pieņemt mierinājumu?
Vai viņš sāk interesēties par rotaļām?
Vai iesaistās ikdienas norisēs?
Vai ir brīži, kuros jūtas drošāk?
Vai laika gaitā šādu brīžu kļūst vairāk?
Tieši šīs pārmaiņas var palīdzēt saprast, kā bērns pamazām iepazīst jauno vidi un vai viņam tajā veidojas drošības sajūta.
Kad situāciju vajadzētu pārrunāt plašāk?
Ja bērnam ilgstoši ir ļoti grūti ne tikai atvadīšanās brīdī, bet arī pēc tam, ir vērts situāciju pārrunāt ar pedagogu.
Ja nepieciešama plašāka saruna par bērna adaptāciju, labāk vienoties par piemērotu laiku, kad to iespējams mierīgi pārrunāt.
Nevis tāpēc, ka adaptācija būtu „neizdevusies”.
Bet tāpēc, lai kopā mēģinātu saprast:
„Kas manam bērnam šobrīd palīdzētu justies mazliet drošāk?”
Svarīgi skatīties ne tikai uz bērna reakciju vienā konkrētā rītā, bet uz kopējo dinamiku — kā bērns jūtas dienas laikā, kā pieņem pieaugušo atbalstu, kā iesaistās un vai ar laiku parādās arvien vairāk drošības un intereses par apkārt notiekošo.
Ja gribas situāciju saprast dziļāk
Ja adaptācijas periods ieilgst, bērna reakcijas ir ļoti intensīvas vai ir grūti saprast, kas tieši viņam rada vislielākās grūtības, situāciju iespējams pārrunāt arī individuālā konsultācijā ar vecāku.
Konsultācijā varam kopā paskatīties uz konkrētajām situācijām, bērna reakcijām un iespējamiem atbalsta veidiem, kas ir īstenojami jūsu ģimenes ikdienā.
Vairāk par konsultācijām vecākiem: https://www.sensoralaboratorija.lv/konsultacijas-vecakiem-1
Komentāri